Lielā emigrācija

Kā būtiska Norvēģijas vēstures sastāvdaļa ir jāpiemin laiks, kad no valsts izbrauca 800 000 norvēģu, kas bija vairāk kā trešā daļa no valsts iedzīvotājiem. No daudzām komūnām izceļoja pat vairāk par 40% iedzīvotāju.

Norvēģi bija otrā lielākā izceļotāju grupa Eiropā aiz īriem, attiecībā pret iedzīvotāju skaitu valstī.

Regulāra norvēģu izceļošana sākās 1830.gadā, bet bija trīs intensīvi izceļošanas viļņi. Visvairāk ļaužu devās jaunas dzīves meklējumos 1882.gadā, kad no valsts izceļoja gandrīz 29 000 norvēģu.

Lielās izceļošanas laikā no 19.gadsimta sākumam (1830.g.) līdz 20.gadsimta sākumam (1920.g.) visvairāk norvēģu devās uz ASV, bet neliels skaits arī uz Austrāliju, Jaunzēlandi, dažādām Eiropas valstīm. Misionāri devās uz Āfriku.

Izceļošanu veicināja nabadzība, apspiestība, dalīšana klasēs, pārapdzīvotība (jo īpaši laukos), aizliegta reliģiskā piederība, politiskie uzskati, kā arī ekonomiskā situācija valstī, ko ietekmēja ekonomiskā krīze 1870.gadu beigās.

Bet vēsturnieki saka, ka nabadzība, kas nebija lielāka kā citās Eiropas valstīs, nebija galvenais izceļošanas iemesls, bet gan Ziemeļamerika, kas vilināja ar iespējām lēti iegūt auglīgu zemi. Tāpēc pirmie izceļotāji bija pārtikuši zemnieki un tikai vēlāk viņiem sekoja būdenieki un strādnieki, kā arī pilsētnieki.

Izceļošanu uz ASV veicināja arī labie kuģniecības ceļi starp Norvēģiju un ASV, kā arī tas, ka burukuģus nomainīja tvaikoņi, kas būtiski saīsināja ceļošanas laiku (no diviem mēnešiem līdz vienai nedēļai).

Mājās vēlāk atgriezās katrs ceturtais norvēģis.

2000.gada tautas skaitīšanā ASV, gandrīz 4,5 miljoni amerikāņu atzīmēja, ka viņu radi un senči ir norvēģi.

Informāciju smēlos – NorgeshistorieStore norske leksikon, Wikipedia

Vēsturiskie dati par iedzīvotāju skaitu Norvēģijā – Statistisk sentralbyrå (SSB)

by Solvita Pietkune

%d bloggers like this: