Maksas ceļu vēsture īsumā

Man tak’ savu mūžu prātā neienāktu veselu dienu meklēt informāciju un rakstīt par bompenger un bomstajon (maksas ceļu) vēsturi. Re ko var izdarīt viena nejauši “satikta” maza un šarmanta mājiņa! Man tas patiesi bija aizraujošs ceļojums vēsturē!

Pilsētā Kongsberg ir būts daudz, daudz reižu, visbiežāk – caurbraucot. Bet šoreiz ceļš veda arī pa vienu sānieliņu Lurdalsveien un manu skatu piesaistīja senatnīga mājiņa jaunu privātmāju rajonā. Es nebūšu es, ja nepiestāšu.

Patiesi liels ir pārsteigums, ka stāvu uz Norvēģijā pirmā valsts nozīmes ceļa (kongevei) un smukā mājiņa ir 300 gadus vecs bomstasjon (vieta, kur iekasē naudu ceļa būvju finansēšanai).

Tā nu dodos aizraujošā “ceļojumā”, lai izzinātu Norvēģijas maksas ceļu vēsturi.

Piebildīšu, ka termins “maksas ceļš” nav gluži korekts “tulkojums”, bet tā nu tas sarunvalodā ir “iegājies”, ka kārtība, kādā tiek iekasēti finanšu līdzekļi ceļu, tiltu, tuneļu u.c. satiksmei paredzēto būvju realizēšanai, latviešu valodā tiek saukta par “maksas ceļu”. Šī “metode” tiek izmantota arī citiem mērķiem, piemēram, lai samazinātu transporta līdzekļu skaitu apdzīvotās vietās.

Tas sākās Bergen

Jau 1500.gados tirgoties gribētājiem (burukuģiem ar precēm) bija liela šaurība Bergen piestātnē. Arī laika apstākļi nebija tie labvēlīgākie, tāpēc 1602.gada 9.augustā tika pieņemts regulējums, kurā tika noteikta kārtība burinieku ienākšanai piestātnē.

Pie Nordnespynten tika noenkurota laiva, kur buriniekiem bija jāgaida locis, kas tos vēlāk pavadīja līdz pilsētai. Par šo pakalpojumu bija jāmaksā nodeva, kas tika saukta par “mucas naudu” (tønnepenger), jo vēlāk, laivas vietā, tika noenkurota muca.

No 1676.gada līdz pat mūsdienām “mucas nauda” tiek pārskaitīta jūrnieku nabagmājai, mūsdienās – Jūrnieku veco ļaužu namam (Sjøfarendes Aldershjem på Nordnes).

Nedaudz vēlāk tika noteikta nodeva arī tiem tirgoties gribētājiem, kuri uz pilsētu devās pa sauszemi. No 1628.gada vienīgā iekļuve pilsētā bija pa pilsētas vārtiem, līdz ar to daudzi zemnieki ar radošu izdomu pilsētā nokļuva pa kalniem, līdzīgi kā mūsdienās, kad šoferīši cenšas apbraukt un “apšmaukt” bomstasjon. Tā kā toreiz attiecīgie dokumenti netika arhivēti, nav precīzi zināms, cik ilgi tirgotājiem bija “jāšķiras” no naudiņas par iebraukšanu pilsētā, bet, tiek domāts, ka tā bijis līdz pat 1800.gadu beigām.

Tomēr, ja par šo nodevu varētu diskutēt, vai tā ir, vai nav bompenger, tad 1851.gadā noteiktā nodeva ir gan, kad tika uzbūvēts tilts Nygårdsbroen. Tas toreiz bija otrs sauszemes ceļš, pa kuru varēja iekļūt Bergen. Nodeva bija jāmaksā visiem, neatkarīgi no tā, vai pa tiltu devās ar zirgu, vai bez zirga, ar precēm, vai bez precēm. Maksa – viens šiliņš. Mūsdienu naudas izteiksmē – 40 nok. Diezgan padārgi, vai ne?

Ne visi esot bijuši priecīgi par tilta atklāšanu. Visdusmīgākais esot bijis prāminieks, kurš jaunā tilta dēļ cieta zaudējumus, tāpēc iesūdzēja tiesā tilta būvniekus. Un tiesa lēma, ka būvniekiem jākompensē prāminiekam zudušie ienākumi.

Pirmie Norvēģijas bomstasjon

16.gadsimtā Norvēģija bija ļoti nabadzīga valsts, un, kad vairāki zemnieki apdzīvotā vietā Sandsvær 1623.gadā atrada sudrabu, tad pats karalis Christian IV, sniegam nokūstot, ieradās pilsētiņā, jo tas deva cerību ekonomiskajai izaugsmei un neatkarības atgūšanai pēc vairākiem simtiem gadu svešā varā, slimību epidēmijām un nabadzības.

Jaunā pilsētiņa tika nodēvēta par Kongsberg. 1624.gada 2.maijā karalis nolēma, ka pilsētiņai ir jābūt savam ceļam, lai no tās nogādātu sudrabu uz pasauli, kā arī, lai apgādātu pilsētiņu ar precēm un produktiem, kas nebija mazāk svarīgi. Tā tika uzbūvēts pirmais valsts nozīmes ceļš (kongevei) Norvēģijā.

Laika gaitā uz Kongsberg tika uzbūvēti vairāki ceļi un uz tiem, apkārt pilsētai, tika uzstādīti bomstasjon, lai iegūtu līdzekļus tiltu būvei. Kā liecina dokumenti, tad nodeva tikusi iekasēta jau no 1641.gada.

Pie bomstajon bija mājiņa (bomstue), kurā dzīvoja sargs – naudas iekasētājs. Vienīgā bomstue, kas ir saglbājusies līdz mūsdienām, atrodas Kongsberg, ielā – Lurdalsveien. Tā darbību uzsāka 1721.gadā un darbojās kā bomstue līdz 1841.gadam, kad Augstākā tiesa atcēla naudas iekasēšanas kārtību pilsētā. Pēc tam mājiņa tika izmantota kā viesu nams un pārnakšņošanas vieta.

Par godu bomstua ir nosaukta arī viena maza ieliņa.

Tilts starp salām Tjøme un Nøtterøy

1905.gadā Norvēģija kļūst brīva un neatkarīga valsts. Šajā gadā tiek pieņemts lēmums par pirmo maksas projektu valsts neatkarības vēsturē. 1932.gadā karalis Haakon atklāj tiltu Vrengen bru, kas tolaik ir garākais iekārtais tilts Ziemeļeiropā. Tilts savieno salas Tjøme un Nøtterøy. Tas bija liels notikums un tilta atklāšanas ceremonija tika translēta pa radio. Tilta būvniecības darbus autobraucēji nomaksāja trīsdesmit gadu laikā un 1962.gadā bomstasjon tika slēgts.

Bomstasjon Lier pie Drammen

Kā raksta vēsturnieki, pēckara gados valdībai prioritāte bija reģionu attīstība, nevis ceļu būvniecība. Līdz ar to ceļu sistēma starp pilsētām bija sabrukusi. Valdība nav bijusi pierunājama piešķirt līdzekļus ceļu būvei un lielajām pilsētām, tāpēc ceļu būvniekiem nekas cits neesot atlicis, kā likt lietā veco labo “paņēmienu” – iekasēt naudiņu no autobraucējiem.

Ceļu dienesti tikko bija uzbūvējuši lielo Drammen tiltu un, kā atceras tā laika aculiecinieki, drūmā un lietainā 1975.gada 15.oktobra dienā tika atklāts bomstasjon Lier, kas ir netālu no Drammen. Tas darbojās 26 gadus, līdz pat 2001.gada vecgada dienai.

Mūsdienas. Un atkal Bergen

Tā, ik pa laikam, šur un tur, tika būvēti tilti un tuneļi, par kuru lietošanu bija jāmaksā. Piemēram, 1956.gads – tilts Puddefjordsbroen un tunelis Eidsvågstunnelen. Tie bija atsevišķi projekti.

Bet 1986.gadā bergenieši atkal ir pirmie ne tikai Norvēģijā, bet arī Eiropā un otrie pasaulē aiz Singapūras, ieviešot principu, ka autobraucējiem jāmaksā par ceļu būvi “pēc būtības”. Ideja ātri atrod auglīgu augsni arī citās pilsētās un citās valstīs.

Tomēr šoferīši nav ar to mierā un rīko protestus. Politiķi un ierēdņi, kuri “stāv pie bomring šūpuļa”, saņem draudus, bet NAF (Norvēģijas automobīļu biedrība) dala plakātus pie bomstasjon ar uzrakstu “Motvillig bompenge-betaler” (Nodevas maksātājs pret paša gribu).

Savukārt, ideju autori, ņemot līdzi žurnālistus, veido reportāžas no sastrēgumstundām, rādot to, cik daudz degviela tiek lieki sadedzināta, stāvot “korķos”.

Tā “dzimst” pirmais bomring, naudas iekasēšanas veids uz ceļiem, lai rastu līdzekļus ceļu infrastruktūras būvniecībai.

Un arī šeit neiztikt bez smaida. Līdz pat 2004.gadam par šo bomstasjon šķērsošanu laikā no pl. 22.00 līdz 06.00 nebija jāmaksā. Un, ja kādam piecas minūtes pirms pulksten desmitiem vakarā bija tur jābrauc, tad risks, ka būs jāstāv garā mašīnu rindā, kas gaida laiku, kad par to šķērsošanu naudiņa netiks iekasēta, bija liels.

Pirmais bomring Oslo tika atklāts 1990.gadā, lai risinātu problēmu ar sastrēgumiem.

Sākotnēji sistēma, kas reģistrēja bomstasjon šķērsošanu, bija pirkta no amerikāņiem. Tas valdību neapmierināja, jo tā vēlējās attīstīt savu slepenu sistēmu. Tiesu darbi ar amerikāņiem ilga desmit gadus.

Ja iepriekš, lai samaksātu nodevu, bija jāapstājas pie automāta, kurā jāiemet monētas, tad 2004.gadā, tika ieviesta AutoPASS sistēma, kad šoferīšiem bomstasjon šķērsošana tika reģistrēta automātiski un rēķins par to tika “piestādīts” pa pastu.

Ieviešot automātisko sistēmu, visi bomstasjon naudiņu iekasētāji zaudēja darbu, vērā ņemami pieauga iekasētās summas, kā arī šoferīšiem vairs nebija jāapstājas un/vai jāstāv rindās, lai samaksātu nodevu.

Un, kā Jūs domājat, kuri pirmie ieviesa AutoPASS sistēmu? Nu protams, ka bergenieši. Taisnības labad jāpiebilst, ka to reizē ar viņiem paveica arī tensbergieši (Tønsberg). Tā kā bergenieši jau bija “pieradināti” pie “mūžīgajām” maksām par ceļu, tiltu un tuneļu būvniecību un to lietošanu, tad, atskatoties vēsturē, var teikt, ka “pa lielam” viss noritēja mierīgi, ar maziem un ne visai lieliem un skaļiem protestiem (izņemot 1986.g.). Turpretī tensbergieši rīkojuši boikotus un bojājuši bomstasjon.

Neliels skaidrojums

Agrāk nauda pārsvarā tika iekasēta par tiltu būvi un lietošanu, tad taisnības labad jāsaka, ka bompenger toreiz sauca par brupenger (tilta naudu).

Informāciju smēlos, vairāk var lasīt, kā arī skatīt bildes:

NRK – Bompengebyen Bergen

motor.no – Bomringene startet som en nødløsning

Aftenposten – Her gikk Norges første landevei – landets første bomstasjon kom for 300 år siden

3600.no – Vi presenterer: Bomstua på Kongsberg

Vegvesen – Kongsberg: 400 år med bompengehistorie i Sølvbyen

Saistītie raksti:

Maksas ceļi

Politiskā vēsture īsumā

Ceļojuma apraksts, kurā bija jābrauc pa Vrengen bru – Pasaules gals, Norvēģijas vecākā pilsēta, vikingi un vaļu mednieki

by Solvita Pietkune

%d bloggers like this: