Principā, pārtikas produkti ir līdzīgi kā Latvijā. No sākuma var būt apmulsums (apjukums) – liels veikals pilns ar pārtikas produktiem, bet ēst nav ko (šīs bija gan manas, gan tautiešu emocijas, kas lasāmas “draugu” forumos), bet ar laiku notiek adaptācija.

Pārtikas produktu izvēle ir daudz mazāka, jo gala produkcijas ražotāji Norvēģijā ir daži. Kā arī nav izdevīgi importēt lielāko daļu pārtikas produktu.

Tas saistīts ar Norvēģijas lauksaimniecības politiku. Lielākajai daļai pārtikas produktu, kurus var izaudzēt un saražot Norvēģijā, ir noteikta tik augsta ievedmuita, ka neatmaksājas pārtikas produktus importēt. Norvēģijas zemnieki un ražōtāji saņem arī ļoti lielas valsts subsīdijas, lai veicinātu un uzturētu vietējo lauksaimniecību. Ir arī citi pasākumi. Šai politikai ir arī ēnas puses. Piemēram, piens un gaļa ir nopērkams dažāda treknuma, bet lielākajā daļā veikalu tas ir tikai no diviem ražotājiem. Principā nav konkurences par produktu dažādību.

„Parastajos” veikalos, gandrīz visi produkti ir fasēti, liela daļa pārtikas produktu ir saldēti.

Arī kūku un toršu izvēle ir maza un vienveidīga, un liela daļa ir saldēta un fabrikās ražota masveida produkcija. Supermārketos ir iespējams tortes pasūtīt, kā arī izvēle ir lielāka.

Arī citi konditorejas un beķerejas izstrādājumi ir maz, tie ir samērā dārgi un nopērkami (bieži tikai pasūtāmi) beķerejās vai attiecīgās kafejnīcās.

Tas daļēji skaidrojams ar sarežģīto valsts politiku attiecībā uz cukuru. Cukura cena atšķiras, ja to izmanto pašam kūkas sastāvam vai garnējumam. Ir prasība cukuru attiecīgi (šķirti) uzglabāt un uzskaitīt. Tas ļoti sadārdzina ražošanu.

Cepumu un konfekšu sortiments ir savādāks. Veikalos ir tikai rūpnieciski ražoti cepumi. Principā nav šokolādes konfektes.

Biezpiens (skjørost) nopērkams reti, dažos veikalos (manīts Meny un Joker, kā arī Mathallen (Oslo)), ražotājs Rørosmeieriet vai Tine. Pārsvarā ir nopērkams biezpiens ar saldo krējumu (Cottage Cheese).

Nav nopērkami gaļas kūpinājumi (ne vista, ne cūkgaļa, ne desas). Esmu dzirdējusi no norvēģiem, ka Rietumnorvēģijā cūkgaļas kūpinājumi esot.

No zivju produkcijas kūpināts ir lasis, skumbrija un menca.

Marinējumi, piemēram, gurķi, sarkanās bietītes un siļķe ir ļoti saldi, pat sīrupaini.

Skābie kāposti nopērkami tikai gatavi izvārīti un iepakoti paciņās. Un saldi.

Norvēģijā ražotā majonēze ir pavisam savādāka. Provansas majonēzei pēc garšas vislīdzīgākā ir tikai Hellmann`s majonēze.

Ir dažāda veida sinepes un mārrutki, bet nav nekas līdzīgs klasiskajām (Krievu) sinepēm un kreptīgajiem mārrutkiem.

Nav produktu, kas būtu līdzīgi biezpiena sieriņiem.

Nav pelmeņu.

Maize. Liela daļa maizes tiek pārdota nesagriezta. Toties blakus ir maizes griežamā mašīna, kurā pats var ātri un ērti kukuli sagriezt šķēlēs. Maizes kukuļi ir palieli, apm. 750g, nav iespējams nopirkt puskukulīti (norvēģi ir pasaulē lielākie maizes ēdāji). Rupjmaize (rudzu maize) ir mazākos kukulīšos, bieži nav novietota kopā ar maizi, bet gan stendā pie veselīgā uztura vai citiem maizes izstrādājumu produktiem, var būt iepakota kārbiņā, parasti jau sagriezta šķēlēs. Populāra ir dažādu graudu maize un maize no rupja maluma miltiem. Neesmu manījusi saldskābmaizi.

Cūku ribiņas nopērkamas laikā pirms Ziemassvētkiem (tas ir īpašs norvēģu nacionālais ēdiens „tikai” Ziemassvētkos).

Norvēģiem cieņā ir aitas gaļa. Jo īpaši rudenī, kas ir aitu kaušanas laiks, kad aitas atgriežas no vasaras ganībām. Aitas vai jēra cepetis tiek celts galdā arī svētkos.

Arī medījumi ir ierasts cienasts.

Kartupeļi, burkāni un citas saknes vienmēr ir nomazgātas, bez mazākā smilšu (zemes) graudiņa.

Supermārketos, piemēram Meny, ir plašāka svaigas gaļas (arī ribiņu), jūras produktu, u.c. produktu izvēle, bet cenas – daudz augstākas.

Ir arī specializēti, piemēram, gaļas vai jūras produktu veikaliņi, kuros ir patiesi plaša izvēle un nopērkamas delikateses. Bet tas attiecīgi maksā.

Dažos lielveikalos ir specializēti gaļas izstrādājumu veikaliņi. Tajos ir kvalitatīva gaļas produkcija (parasti auksti žāvēta gaļa un desas jeb spekemat), cenas – augstas.