Pastkastīšu stāsti

80.gadu sākumā, kad mani vecāki uzcēla māju, viņi uzstādīja arī smuku pastkastīti, uz kuras mājas nosaukums bija ar “izšūtiem” burtiem. Tas bija ļoti skaisti un oriģināli. Un tas bija retums.

Savukārt, dzīvojot Norvēģijā, novēroju “veselu pastkastīšu kultūru.”

Daudzdzīvokļu namos šādas “personības izpausmes” nav atļautas, bet, jo māja privātāka un “dziļāk” laukos, jo pastkastītes ir personiskākas un brīžiem pat vesels “dizaina objekts”.

Jauns dzīvoklis – jauns uzvārds

Pirms dažiem gadiem, kad iegādājāmies paši savu dzīvokli, pie kooperatīva valdes bija jāpasūta šilte pastkastītei. Viens no veidiem, kā to darīt, ir aizsūtīt e-pastu. “Skaidrā norvēģu valodā” (bez garumzīmēm) uzrakstām savus vārdus un uzvārdus.

Pēc brītiņa jaunā šilte ir pastkastītē. Skatāmies viens uz otru un smejamies.

Latviešu valoda ir viena no retajām valodām pasaulē, kur uzvārds norāda dzimti. Vēlreiz pārliecināmies, ka nosūtītajā e-pastā kļūdu nav un secinām, ka norvēģi “nevar pieņemt” vai “nevar saprast”, ka vīram un sievai ir dažādi uzvārdi, pat, ja tie “izskatās” vienādi. Vai arī nodomāja, ka tas viens “savādākais” burts ir kļūda un dara “pa savam”. Tā nu es tieku pie “jauna” uzvārda – Pietkuns. Man nav ne mazāko iebildumu, jo šī “vecā mode” man ir pat ļoti pa prātam. Bet atceraties, kad es nokļuvu slimnīcā ar lauztu pēdu, es tiku arī pie jauna vārda – Ellen. Ellen Pietkuns mani sauktu , ja norvēģiem būtu teikšana šajā jomā.

“Augstākās pastkastītes pasaulē”

Ceļojot pa Norvēģiju mums patīk “izmest līkumu” arī pa mazākiem celiņiem. Vienā tādā reizē braucam cauri nelielai apdzīvotai vietai Tomb, kas atrodas apmēram stundas braucienā uz dienvidiem no Oslo. Pie baznīcas ieraugām ļoti interesantas pastkastītes. Pirmkārt, to ir daudz, otrkārt – tās ir vismaz metrus divus virs zemes. Nabaga pastnieks/ce.

Aiz pastkastītēm esošās mājas saimniece, ieraugot fotografēšanu, uzreiz nāk runāties. Problēma esot netālu esošās skolas audzēkņi, kuri demolējot pastkastītes, kā arī ziemas lielie sniegi, kad pastkastītes tiekot apraktas.

No “visas tās” situācijas saprotu, ka pastkastītes tagad kļuvušas par vietējo tūristu atrakciju un blakus mājas saimniece ir ļoti labi iejutusies “gides” lomā.

Bildē tā nav redzams, bet realitātē tās nav tik viegli aizsniedzamas, tikai ar kāpnēm.

Lauku pastkastīšu ainiņas

Kā jau minēju, jo “dziļāk” laukos, jo interesantākas pastkastītes. Brīžiem tās ir “vesels instalāciju objekts” ar retro rampām un alumīnija piena kannām, ar lukturiem un puķu podiem. Arī ar “tematiskiem gleznojumiem”, tā atainojot zemnieka darbošanās jomu, un vienkārši sirsnīgas.

by Solvita Pietkune

<span>%d</span> bloggers like this: