Norvēģu virtuve

Ar šo rakstu ne mazākajā mērā nepretendēju uz objektīvu pārskatu par norvēģu nacionālo virtuvi un ēšanas tradīcijām. Tieši otrādi, šis šoreiz būs vienkāršs, mans personīgs un ikdienišķs skatījums uz lietām, kas ir blakus, un ar nelielām, personīgām “garšas” piezīmēm.

Jūras veltes (sjømat)

Norvēģija ir pasaulē otra lielākā jūras velšu eksportētāja valsts. Jūras veltes ir arī Norvēģijas otra lielākā eksportprece aiz naftas un gāzes. Un “visiem” skaidrs, ka visvairāk tiek eksportēts lasis.

Jūras veltes ir pastāvīgi uz norvēģu galda. Garneles, mīdijas, vēži, krabji, jūras ķemmītes, dažādas zivis (lasis, menca, paltuss un “visas pārējās”). Gan cepts, gan vārīts, gan grilēts, gan zupās, gan sacepumos.

Garneles un mīdijas parasti tiek gatavotas izmantojot eksotiskas garšvielas – čili, ingveru un baltvīnu.

Ļoti populāra pusdienu maltīte ir fiskekaker – zivs kotletes (plācenīši), kas pagatavoti no mencas. Bērnībā man ne visai garšoja zivju kotletes, tāpēc, zivju kotlešu plauktiem Norvēģijas veikalos gāju garām. Bet, tā reize, kad “bija jāēd” zivju kotletes, pienāca un tagad tās ir arī mana iecienīta maltīte. Un vēl, principā nepērku pusfabrikātus veikalā. Bet šis produkts ir tik kvalitatīvs, ka ne reizi vēl neesmu to gatavojusi pati.

Gravlaks jeb “aprakts” lasis. Šaubos, vai esmu “piemeklējusi” pareizāko tulkojumu šim laša pagatavošanas veidam, bet ēdiena nosaukums cēlies viduslaikos, kā viens no produkta saglabāšanas veidiem. Lasis tika iemarinēts ar sāli, cukuru un dillēm, un tad mucās ierakts zemē. Mūsdienās, gatavojot gravlaks, tas vairs netiek rakts zemē, bet apkaisīts ar sāli, cukuru un dillēm, un atstāts uz pāris dienām “nogatavoties”. Pirmo reizi, kad pagaršoju gravlaks, tas man neiegaršojās. Bet tagad, pie piektdienas vīna glāzes, labprāt smeķēju šo nedaudz sūro garšu.

Raket laks jeb fermentizēts lasis. Arī viens no seno laiku zivju sagatavošanas un uzglabāšanas veidiem. Parasti šādi sagatavoja saldūdens zivis, bet arī lasis tiek pagatavots “pūdējot”. Zivs tiek iesālīta, likta mucās un ierakta zemē. Procesa laikā izdalās sula un bioloģisku procesu rezultātā “gatavojas” ēdiens. Šādi zivis parasti gatavoja un ieraka zemē rudenī un tās bija gatavas uz Ziemassvētkiem.

Nelielā sortimentā ir arī žāvētas un kūpinātas zivis. Visbiežāk tas ir lasis, skumbrija un menca.

Lutefisk. Izžāvēta (vējā kaltēta) zivs, parasti menca, kas pēc tam īpašā procesā apstrādāta – mērcēta sārmainā ūdenī. Pirms pagatavošanas tā 10 dienas jāmērcē tīrā ūdenī. Zivs iegūst recekļainu konsistenci un specifisku garšu. Parasti tā tiek ēsta Ziemassvētkos un nemaldīšos, ja teikšu, ka lutefisk ir viens no norvēģu Ziemassvētku simboliem. Līdz šim esmu “uzdrošinājusies” pagaršot tik mazu gabaliņu, ka tas nav pietiekams, lai pateiktu, kā lutefisk garšo man.

Mīklas izstrādājumi

Attēli no brodogkorn.no

Vafeles. “Neviena” piektdiena, svētku diena vai talka “nav iedomājama” bez norvēģu vafelēm. Vafeles ēd ar krējumu un ievārījumu, brūno sieru vai  pat tajās ietītu cīsiņu.

Vafelēm pat ir sava diena – 25.marts. Kā izrādās, tam ir reliģisks pamatojums. Šajā dienā Jaunava Marija saņēma ziņu no eņģela Gabriela, ka viņa gaida Jēzu. Lai svinētu šo dienu, tika (tiek) ēstas vafeles.

Kanelboller un rosinboller – kanēļmaizītes un rozīņmaizītes. Tās ir visur. Principā, neatradīsiet veikalu, kiosku, kafejnīcu vai degvielas uzpildes staciju, kurā netirgotu šīs bulciņas. Nesen, kad ES tika izstrādāta regula kanēļa pieļaujamajam daudzumam produktos (tā bija tik maza, ka no kanēļmaizītes “nekas nebūtu palicis pāri”), vētra Norvēģijā tika sacelta ne mazākā kā Latvijā, kad līdzīga regula “apdraudēja” kūpinātās šprotes eļļā un gaļas kūpinājumus.

Norvēģijā ir pat sava šo apaļmaizīšu pasaule – Bolleland, kas atrodas Espa, Shell / Espa Servicesenter degvielas uzpildes stacijā (DUS). “Neviens”, kas brauc pa E6 starp Minnesund un Hamar, nespēj pabraukt garām šai DUS, lai nenopirktu šīs “leģendārās” bulciņas. Un pie reizes var baudīt pasakaini skaistu skatu uz Norvēģijas lielāko ezeru Mjøsa. 2017.gadā Bolleland(ā) tika pārdotas 1 778 973 apaļmaizītes, kas ir visu laiku rekords. Vairāk interesantu faktu un info par Bolleland Dagbladet rakstā Espabollen: Historien som var for god til å være sann.

Pēdējos gados Bolleland ir uzradies konkurents. Veikals Prix Postgirobygget, kas atrodas Oslo centrālajā stacijā, solās pārspēt pārdoto bulciņu rekordu. Vairāk par “bulciņu kariem” – Espa-bollene får uventet konkurranse: – Går snart forbi dem.

Sjokoladekake i langpanne – šokolādes kūka lielajā cepešpannā. Arī tiek ēsta “vienmēr” un “visur”. Parasti gatavo no jau gatava sausā maisījuma. Šeit pat kuriozs raksts par to, ka uz svinību kūku galdiem ir tikai daudzas šokolādes “plātsmaizes”, kas gatavotas no veikalā pirktā sausā maisījuma – Posekakene tar over kakebordet.

Kransekake – vainagu kūka. Parasti dažādu izmēru cepumu gredzeni, kas salikti konusa formā. Cepumu sastāvā – mandeles, olu baltumi, cukurs. Parasti tiek ēsta svētkos.

Norvēģiem garšo arī pankūkas. Domāju, ka populārākās ir mazas un biezas pankūciņas lapper jeb sveler. It kā tās esot vienas un tās pašas pankūkas, bet esot arī strīdi par to. Tas, lai paliek norvēģu ziņā.

Zupas

Tādas zupu gatavošanas tradīcijas kā latviešiem, norvēģiem nav. Vairāk tiek gatavotas dažādas biezzupas un zivju zupas (kas visbiežāk ir eksotiskas dažādo “ārzemju” garšvielu dēļ), kā arī zupas no Āzijas virtuves.

Tomēr ir divas īstas norvēģu zupas.

Lapskaus jeb kāpostu un gaļas zupa. Tā ir gaļas un svaigu kāpostu zupa vai arī sautējums. Parasti pagatavo no ceptas vai vārītas liellopa gaļas, svaigiem kāpostiem, kartupeļiem un burkāniem. Nu gluži kā mums.

Un fårikål. Sastāv tikai no divām sastāvdaļām – aitas (jēra) gaļas un svaigiem kāpostiem. Tā arī to zupu sauc – aita kāpostos (får i kål). Pirms dažiem gadiem tauta nobalsoja, ka fårikål  ir nacionālais ēdiens Nr.1 Norvēģijā.

Gaļa un gaļas izstrādājumi

Jērs jeb aita. Norvēģija ir kalnu zeme, tajā ir ļoti maz lauksaimniecībā izmantojamās zemes (pat šodien tikai nepilni 3%), tāpēc, pielāgojoties apstākļiem, tiek audzētas aitas, jo īpaši tā tas bija senākos laikos. Viens no populārākajiem jēra gaļas pagatavošanas veidiem ir jēra cepetis. To ceļ galdā svētku reizēs un rudenī. Kāpēc rudenī? Arī tas – no sendienām. Rudeņos, kad aitu ganāmpulki nāca mājās no vasaras kalnu ganībām, tika kautas aitas. Šajā laikā arī minētā zupa fårikål  ir “topa” ēdiens.

Savukārt norvēģu Ziemassvētku galds “nav iedomājams” bez pinnekjøtt – sālītām un kaltētām aitu ribiņām, kas pagatavotas sutinot, bet pirms tam sāli “nomērcejot”. Arī es vienus Ziemassvētkus pagatavoju pinnekjøtt. Pagatavošanas process ir izmēģināts, kauliņi paskrubināti. Bet aitas gaļa man negaršo. Ne cepta, ne mērcēta, ne sutināta.

Cūkgaļa. Ikdienā daudz tiek ēstas sardeles un cīsiņi jeb desiņas (pølser). Tāpat iecienīta ir karbonāde un kakla karbonāde, kas tiek sagriezta lielās pabiezās šķēlēs un cepta uz pannas (netiek izklapēta un “viļāta” miltos un kultā olā, kā mēs to raduši darīt). Svētku reizēs, jo īpaši Ziemassvētkos, tiek cepts cūkas ribiņu cepetis.

Liellopa gaļa. Pēdējā laikā ir “stilīgi” ēst steiku. Ar “smuku” rozā viducīti un labi sapiparotu.

Medījumi. Var teikt, ka norvēģi ir arī mednieku tauta, un ziemeļbrieža un aļņa gaļas izstrādājumi ir ļoti populāri.

Kūpinātas gaļas izstrādājumu Norvēģijā gandrīz nav. Tie ir “atrodami” retu reizi, kādā zemnieku tirdziņā. Tomēr lielā klāstā ir vītinātas gaļas izstrādājumi, kas tiek saukti par spekemat. Pirms vītināšanas gaļa var būt gan sālīta, gan kūpināta, vai arī neapstrādāta. Šis gaļas konservēšanas veids ir vairāk kā 1000 gadus vecs un spekemat ir populārs produkts uz norvēģu galdiem. Vairāk par spekemat var lasīt, piemēram, matprat.no.

Uzturā tiek lietota arī putnu gaļa.  Gan vistas gaļa, gan tītara gaļa, gan pīles gaļa.

Dārzeņi un saknes

Norvēģijā ļoti tiek popularizēts veselīgs dzīves veids, tai skaitā veselīga ēšana.

Tautā ir populāri ēst dažādas dārzeņu un sakņaugu biezputras, sautējumus un sacepumus, piemēram, kartupeļu biezputru, kāļu biezputru, burkānu sautējumu un dažādu dārzeņu sacepumus.

Populāri ir salāti – sarkano bietīšu salāti vai dažādu salātu salāti ar citrona sulu, olīveļļu un riekstiem.

Uz galda ir arī šķēlēs sagriezti un marinēti gurķi un sarkanās bietītes.

Lomper un cīsiņi

Lomper ir no vārītu kartupeļu masas cepts plācenis (lompe), kurā ietīts vārīts cīsiņš ar sinepēm, kečupu un eļļā fritētiem sīpolu gabaliņiem. Tiek ēsts “vienmēr” un “visur” – talkās, ballītēs, piknikos un bērnu dzimšanas dienās.

Graudaugu putras

Visbiežāk rīsu, bet arī auzu un mannā putras, kas vārītas pienā un tiek pasniegtas ar cukuru, kanēli un sviestu.

Maize, sviestmaizes, bagetes

Attēli no brodogkorn.no

Norvēģi ir Eiropā lielākie maizes ēdāji un vieni no lielākajiem maizes ēdājiem pasaulē. Sviestmaizes kā pamatēdiens ir “vienmēr” un “visur” – brokastīs, lenčā un vakariņās, nedaudz retāk – arī pusdienās.

Sieri

brunostskiver på vaffel rømme og syltetøy
Attēls no http://mediebank.tine.no

Brūnais siers – brunost. Tiek uzskatīts, ka šis ir “tikai” norvēģu produkts, lai gan līdzīgi produkti ir arī citviet pasaulē.

Patiesībā šo produktu pēc būtības nevar saukt par sieru, jo tas nav gatavots no siera masas, bet gan sūkalām. Sūkalas vārīšanas procesā tiek karamelizētas, līdz ar to siers iegūst brūno krāsu un saldenskābisāļo garšu.

Ir dažādi brūnā siera veidi, kas gatavoti vai no kazas piena, vai no govs piena, vai no jaukta piena sūkalām, pievienojot pienu un/vai saldo krējumu. Kā arī ir gan mīkstāki, gan cietāki, gan treknāki, gan liesāki, gan ražoti pēc dažādu novadu tradicionālajām receptēm.

Brūnais siers parasti tiek ēsts, liekot to uz sviestmaizēm vai vafelēm.

Esmu novērojusi, ka norvēģi ļoti labi apzinās šī produkta specifisko garšu. Un, kad es no brūnā siera atsakos, viņi saprotoši smejas.

Pasaulē labākais siers

2016.gadā World Cheese Awards par pasaulē labāko sieru pasludināja vienas norvēģu ģimenes nelielā siernīcā ražotu sieru Kraftkar. “Visa” valst bija sajūsmā par šo sasniegumu un jau dažu dienu laikā veikalu plaktos šis siers vairs nav atrodams, un restorānos arī tiekot pasūtīts “tikai” KraftkarKraftkar ir nogatavināts siers ar zilo pelējumu. Arī es paspēju sieru pagaršot. Un izbaudot šo garšu, noteikti var lietot vārdu baudīt!

2018.gada World Cheese Awards nāk ar kārtējo lielo pārsteigumu. Par pasaulē labāko sieru atkal tiek atzīts Norvēģijā ražots siers Fanaost. Šoreiz tas ir maigs puscietais siers. Nevelku garumā un jau nākamajā dienā dodos uz veikalu. Pagaršojot šo sieru, pirmais, kas ienāca prātā, bija samts. Maiga, samtaina garša ar nelielu sierīgu sūrumiņu.

Norvēģijā audzēti āboli un zemenes

Tiem ir īpaša garša – sava, vietējā, patriotiskā. Un cena arī ir īpaša. (Kaut kur dzirdēts, vai ne?)

Meža veltes

Norvēģi ir arī ogotāji un sēņotāji. Sēņu laikā, noteiktās vietās pie brīvprātīgajiem sēņu pazinējiem, var pārbaudīt groziņa saturu, veikt sēņu kontroli (soppkontroll), lai mājās neaiznes kādu mušmiri.

Akevitt

Stiprs alkoholisks dzēriens, kas gatavots no kartupeļu spirta un dažādām garšvielām, parasti – ķimenēm, bet bieži arī ar koriandru, anīsu un citrona mizu.

Akevitt ir viens no galvenajiem norvēģu Ziemassvētku simboliem.

Kādi produkti nav uz norvēģu galda

Griķi. Pelēkie zirņi. Rupjā sāls. Gaļas kūpinājumi. Pīrādziņi.

Pelmeņi. Bet veikalos ir “līdzīgs” produkts – ravioli.

Biezpiens. Nopērkams reti, dažos veikalos vai Mathallen. Neesmu manījusi norvēģu interesi par šo produktu un ēdieniem, kurus var pagatavot no biezpiena. Vienīgais biezpiena izstrādājums, kas ir atzīts – mājas siers (cottage cheese).

Tādi paši, bet savādāki

Lielā mērā Norvēģijā pārtikas produkti ir līdzīgi produktiem Latvijā – kartupeļi, kāposti, burkāni, cūkgaļa, zivis, utt. Tā varētu uzskaitīt un uzskaitīt. Bet “sāls ir tajā”, ka tos var pagatavot “pavisam” savādāk.

Piemēram, marinēta siļķe, marinētas bietītes un gurķi – ļoooti saldi, pat sīrupaini.

Skābi kāposti – tikai gatavi štovēti un, arī saldāki kā mūsu garšas kārpiņām pierasts.

No citiem galdiem aizlienēts

Norvēģijā dzīvo ļaudis no “visas pasaules” un arī tas ietekmē norvēģu ēšanas tradīcijas.

Neuzskaitīšu visus labumus, jo to patiešām ir daudz, bet atzīmēšu tikai trīs.

Taco. Jeb precīzāk – fredagstaco, latviski – piektdienas tako. Tas ir tik populāri piektdienās gatavot tako. Un tieši piektdienās. Veikalos, produktiem, kas nepieciešami tako pagatavošanai, piektdienās pat ir atlaides.

Suši. Pēdējā laikā kļuvis ļoti populārs. Un, ak jā, tieši kā piektdienas maltīte. Tāpēc tiek dēvēts par “jauno tako”.

Pica. Gadu no gada pieaug statistikas dati, kas rāda, ka norvēģi ir kāri uz veikalos nopērkamajām saldētajām picām.

Svētku maltītes

Protams, ka ikdienas un svētku galds atšķiras. Vairāk par svētkiem un svētku tradīcijām, tai skaitā, par svētku maltītēm lasiet:

Advents un Ziemassvētki

Lieldienas

Fastelavn jeb Meteņi

Nacionālā diena – 17.maijs

Manas favorītreceptes, kas iegūtas, dzīvojot, Norvēģijā

Jūras velšu zupa. Pirms gadiem, kad Ziemassvētkos vēlējos pagatavot kaut ko īpašu, izvēlējos Marit Bjørgens sjømatsuppe. Kopš tās reizes šī ir mūsu ģimenes “Ziemassvētku zupa” un ēdiens īpašajās reizēs.

Vafeles. Ja vēlos kādam sagādāt prieku vai uzlabot omu ar “aromterapiju”, cepu norvēģu vafeles, jo kardamona smarža to paveic “bez variantiem”. Esmu izmēģinājusi dažādas receptes, bet atzītākā ir Verdens beste vafler fra Sjømannskirken.

Burkānu sautējumsgulrotstuing. Baltajā piena mērcē iemaisīti vārīti, kubiņos sagriezti burkāni. Tas īpašais, ko atklāju šajā ēdienā, ka tam pievieno labi daudz sviestiņa un rīvētu muskatriekstu.  Un tad baudu kopā ar zivju plāceņiem un vārītiem kartupeļiem.

Tako. Mana tako recepte ir nošpikota no veikala Meny reklāmas avīzes un papildināta ar idejām no Londonā ēsta burito. Vaļu fantāzijai!

Dažādi indiešu / pakistāņu ēdieni (rīsi, gaļas mērces, salāti, u.c.), kuriem pat nezinu nosaukumus, un receptes pierakstītas uz lapiņām, kad pie paziņām sēdēju virtuvē un mācījos viņu tautību virtuves gudrības. Un tagad man virtuvē vesels (!) skapītis tikai ar garšvielām. Žēl, ka šo ēdienu smaržu nevar nopublicēt.

Vaffelsteking i midtskogbygda Familien/ opplysningskontoret for brv?d og korn
Attēls no brodogkorn.no

Vai iekārdināju?

by Solvita Pietkune

%d bloggers like this: