Personīgā pieredze, izmantojot veselības aprūpes sistēmas pakalpojumus

Nudien’ nebiju domājusi dalīties ar tik personīgu stāstu. Bet, piedzīvotais “traumpunktā” un slimnīcā – cilvēciskā attieksme, sirsnība, pozitīvās emocijas un aprūpe mani patiesi pārsteidza. Un šī ir tā reize, kad vārdu salikums “veselības Aprūpe” nav tikai vārdu salikums. Un vārds “Aprūpe” uzrakstīts ar lielo burtu “A” nav kļūda.

Neesmu no slimotājiem. Norvēģijā dzīvoju jau daudzus gadus, bet tikai tagad “tiku” pie savas pirmās “slimības lapas”. Kad pagājušajā gadā pirmo reizi bija nepieciešamība apmeklēt savu pastāvīgo ārstu, tad viņš par to neslēpa izbrīnu, ka “apciemoju” viņu pirmo reizi.

Bet dzīve ir dzīve..

Kā ziņo sabiedriskie mediji (VG, NRK, u.c.), 2018.gada ziema Oslo dežūrārstiem (legevakt) ir “rekordgads” traumu skaita jomā. Un, diemžēl, es šo slikto statistiku palielinu.

Sadzīvisks misēklis un tas notiek. Esmu dzirdējusi, ka traumu gūšanas brīdī sāpes nejūt, bet, protams, ne manā gadījumā. No sāpēm pat nezinu, kā reaģēt. Tikai skaidri jūtu, ka pēdas vidus sagriežas par 90 grādiem. Jūtu katru nervu un cīpslu, un vēlāk uzzināšu, ka arī katru kauliņu, un skaidrs uzreiz, ka notika kaut kas nelabs.

Novelkot zeķi ieraugām, ka pēda ir “divtikliela” un saprotam, ka jādodas “uz turieni”. Googlei vēl pajautājam, kur atrodas “traumpunkts” jeb dežūrējošie ārsti un braucam.

Kā jau šajā blogā esmu rakstījusi, tad “viena no svarīgākajām” lietām Norvēģijā ir ievērot “parkošanās” noteikumus. Šī reize nav izņēmums. Vīrs mani “izlaiž” pie ieejas ēkā un, kamēr “parko” mašīnu, es vēl šoka stāvoklī pati iekliboju pie dežūrārstiem.

Un te sākas stāsts par veselības aprūpes sistēmu Norvēģijā, kādu to “piedzīvoju” es.

Pie dežūrārstiem

Vēl lāga neesmu iegājusi pa durvīm, kad man jau pretī steidzas personāls, lai palīdzētu. Manā vietā tiek paņemts rindas numuriņš, palīdzēts aizklibot līdz krēsliem un īsumā pastāstīts, kas un kā notiks, jo pasaku, ka pie dežūrārstiem esmu pirmo reizi un neko nezinu.

Ilgi nav jāgaida. Speciālists mani piereģistrē, novērtē “manu gadījumu”, iedod kruķus. Atkal brītiņš jāpagaida. Un tad jau tieku pavadīta pie ārsta. Ārste smaidot sasveicinās gan ar mani, gan ar vīru. Jā, jā. Vīrs mani pavada visur un neviens netaisa šķības grimases un neizsaka dzēlīgus komentārus un “pamācības” par to. Tieši otrādi, tā ir normāla, cilvēciska un vispārpieņemta prakse, ka grūtā brīdī kāds tuvs un atbalstu sniedzošs cilvēks ir līdzās.

Ārste komunicē ar mums abiem, laipni par visu iztaujā, “izpēta” pēdu un saka, ka jādodas uz rentgenu, kas ir turpat blakus. Pēc izmeklējumiem pēda tiek nosaitēta un pēc pāris dienām pie dežūrārstiem jāierodas atkārtoti.

Dodoties prom ir neveikla situācija. Kad esmu aizklibojusi uz mašīnu, vīrs kruķus aiznes atpakaļ, bet personāls “skatās lielām acīm un nesaprot”, kāpēc tie tiek nesti atpakaļ. Tos bez jebkādām formalitātēm, vienkārši tāpat, varot ņemt līdzi un atnest atpakaļ “kaut kad tad”, kad tie vairs nebūs vajadzīgi.

Atgriežos pie dežūrārstiem pēc dažām dienām. Pēdai tiek veikta kompjūtertomogrāfija un pārbaudīta “uz stresu” – zem “televizora – rentgena” locīta “uz visām pusēm”. Divi ārsti domā un spriež, ka nepieciešama trešā ārsta konsultācija, kurš tobrīd nav “uz vietas”, jo rādās, ka nepieciešama operācija. Tāpēc nākošajā rītā jādodas uz Ahus slimnīcu. Bet pirms tam tiek uzlikts ģipsis. Ģipša licējs man piedāvā to izvēlēties vienā no piecām krāsām, vairāk tobrīd neesot. Nogurums, stress, sāpes un neziņa dara savu – apjūku no negaidītā piedāvājuma un iesmejos, tāpēc nesaklausu visas piedāvātās krāsas. Sadzirdu, ka tika piedāvāts ģipsis zilā, sarkanā un rozā krāsā. Es palūdzu “parasto” krāsu, tātad – balto. Vēlāk ar vīru nospriežam, ka nemaz tik smieklīgs tas piedāvājums nav. Maziem bērniem tas var būt interesanti un uzmanību no problēmas novērsošs “paņēmiens”, pusaudžiem – personības “izcelšanai” un “jautrākai dzīvei”, pieaugušajiem – pieskaņots apģērbam. Un kāpēc gan ne, ja minētie iemesli un kombinācijas sajaucas!

Vēl piebildīšu, ka izmeklējumi un procedūras notika dažādās telpās. Uz katru telpu mani pavadīja ārsts personīgi un aizveda atpakaļ uz uzgaidāmo telpu. Nebija pašai jāklīst pa gaiteņiem, maldoties un meklējot kabinetus. Personāls palīdz nest gan manu somu, gan mēteli. Neviens amats nav par augstu, lai palīdzētu. No visiem laipna, cienoša un situāciju izprotoša attieksme.

Ahus jeb Akerhus universitātes slimnīca

Slimnīcas Ortopēdiskajā poliklīnikā jāierodas no rīta. Lai reģistrētos, stundu jāstāv rindā ( es sēžu, vīrs stāv 🙂 ). Nogurdinoši. Bet novērojam, ka, ja būtu ieradušies nedaudz vēlāk, rindas nebūtu. “Visi kā parasti” saskrējuši no rīta. Bet, kā mums dežūrārsts lika, tā darījām. Pēc reģistrēšanās atkal jāuzgaida, un tad jau tieku pie ārsta. Visi ir smaidīgi, laipni un atbalstu sniedzoši. Ārsta spriedums “nāk” ātri un skaidri – bez operācijas neiztikt. Ir vairāki lūzumi un jāliek skrūves (!!! ak šausmas !!!). No domām, ka pēdā būs skrūves un, ka uz ilgu laiku “izkrītu ārā” no ierastās dzīves un darba režīma, ļoti nogurstu, un mirklī, kad neviena mediķa nav blakus, ļauju “tam visam iznākt ārā” asaru jūras veidā. Paliek vieglāk un situāciju “nākas pieņemt”. Tālāk – “vesela kaudze” ar procedūrām, jo operācija jau vakarā (ha! ha! “priecīgu Sieviešu dienu!”).

Ieminos, ka neesmu sagatavojusies palikšanai slimnīcā, ka man nekas nav līdzi. Ārsts smaidot mierina, ka šeit viss ir. Un, patiesi, nodaļā tieku pie pidžamas (ko personāls vēlāk piedāvā mainīt katru dienu), no zobu pastas un zobu birstes atsakos (jo “to visu” man vēlāk pēcpusdienā atved), dušas telpā ir dušas želeja un matu šampūns. Tieku arī pie dvieļiem un mitrajām salvetēm.

No poliklīnikas uz nodaļu pa plašajiem slimnīcas pazemes gaiteņiem tieku aizvizināta ar visīstāko golfa elektromašīnīti. Pa ceļam vēroju saimniecības “aizkadra” dzīvi – preču pievešanu slimnīcai un to tālāk transportēšanu. “Vislielāko jautrību” rada roboti, kas pārvadā preces. Nedaudz baisa zinātniskās fantastikas sajūta rodas, redzot, kā tie paši braukā pa gaiteņiem, “zina”, kurš konteiners jāpaņem (jāpabrauc tam apakšā) un kur tas jāaizved, kā “piebremzē”, kad ar savu mašīnīti tuvojamies mēs, kā apstājas gaiteņu krustojumos, “novērtē” situāciju un tikai tad dodas tālāk.

Nodaļā nokļūstu ap pusdienas laiku, kur mani “sagaida neliels, nepatīkams pārsteigums” – visas palātas ir pilnas un man tiek viena no vairākajām gultām gaitenī. Kā saprotu, tad Norvēģijā šī ir samilzusi problēma un bieži pacienti tiek izrakstīti no slimnīcas ne līdz galam izārstēti, lai atbrīvotos gultas vietas. Arī mani izrakstīja jau nākamajā dienā pēc operācijas.

Tikmēr māsiņas un sanitāri darbojas kā bites un “aplido” arī mani. Ik pa mirklim pienāk un apjautājas kā klājas, vai nesāp, vai ko nevajag. Tā kā pirms operācijas ēst nedrīkstu, tad māsiņa man atnes glāzi ūdens ar ledus gabaliņiem un salmiņu.

Nav sliktuma bez labuma. Mana gulta ir tieši zem plaukta ar dažādiem informatīviem materiāliem, tai skaitā, ar vispārīgiem kārtības noteikumiem un noderīgu informāciju. Nokļūstot svešā un nezināmā vidē “tas ir tieši ko vajag” – uzzināt, “kas lācītim vēderā”.

Pēc brītiņa redzu, ka viens tantuks, kurš arī gulēja gaitenī, dodas mājās. Pienāk māsiņa un saka, ka mani pārvietos uz to vietu (vairāk uz gaiteņa galu), būšot mierīgāk, jo tur mazāka kustība. Gar galvgali un kājgali tiek novietoti aizsegi, lai gultu norobežotu no gaiteņa un radītu personīgāku telpu, tieku arī pie galdiņa. Un, patiesi, jūtos kā aliņā. Iepriekšējās nakts “caurais” miegs, pārdzīvojumi un stress “ņem virsroku” un es iemiegu.

Kad māsiņa mani modina, ir divas ziņas. Viena ir priecīga, otra – negaidīta. Negaidītā ziņa ir, ka operācija tiek pārcelta uz nākamās dienas rītu. Tā kā netiku pie lenča (pl. 13.00), man tiek piedāvātas sviestmaizes, tēja, kafija, sulas vai limonāde. Bet, tā kā zinu, ka drīz būs pusdienas un izsalkums nav liels, tad no sviestmaizēm atsakos. Taču māsiņa “neliekas mierā” un piedāvā enerģiju un sātu sniedzošu dzērienu.

Priecīgā ziņa – vienā palātā ir atbrīvojusies vieta. Palāta ir ļoti plaša, kurā ir iekārtotas tikai divas gultas vietas. Katrā palātā ir paliela un ērta tualetes un dušas telpa, kas iekārtota tā, lai personai ar ierobežotām kustību spējām būtu ērti un droši. Palātā ir liels skapis, kas uzbūvēts, lai katram pacientam tajā ir sava atsevišķa daļa. Un katrā skapja daļā, katram pacientam ir arī savs seifs. Pie katras gultas ir arī ērts un stilīgs atpūtas krēsls. Starp abām gultām ir aizslietnis, lai ap “savu” gultu radītu privātāku telpu. Gulta regulējama “visvisādos” veidos. Ar pults “palīdzību” to var pacelt tuvāk griestiem (augstāk) vai nolaist zemāk, pacelt vai nolaist galvgali un kājgali. Un palātā ir arī “vesela” gaismu sistēma – dienas un vakara apgaismojums, “savā” pusē var gaismu izslēgt arī pavisam. Pie izlietnes, kas ir palātā un tualetes/dušas telpā apgaismojums ieslēdzas ar sensoru.

Un tad jau pusdienu laiks (pl. 17.00) ir klāt. Bieži vārdi, “gatavots kā mājās”, tiek lietoti “nevietā”. Bet šī ir tā reize, kad pat mājās varētu nesanākt tik garšīgi. No diviem piedāvātajiem ēdieniem izvēlos zivju plācenīšus ar burkānu sautējumu un kartupeļiem. Ēdiens dekorēts ar vārītas olas drupačiņām un no burkānu sautējuma “smuki” izplūdis sviestiņš (kā teikušas kaucmindietes, nav negaršīga ēdiena, ir tikai par maz sviestiņa un krējumiņa). Arī sāls –  kā vajag’. “Saldajā” – šokolādes kūkas gabaliņš. No visa plašā dzērienu klāsta izvēlos tikai ūdeni ar ledu. Un šis ir brīdis, kad nesaprotu “visas tās” regulas un “citus zvērus”. Proti, slimnīcas ēdienam noteiktos sāls, “treknumu” un garšvielu “daudzumus”, kas slimnīcas ēdienu “padara” par slimnīcas ēdienu jeb, ne visai garšīgu ēdienu. Norvēģijā, kur “viss” ir “regulēts” un “visam” ir jābūt veselīgam, un kur izstrādāti reāli kontroles mehānismi, izrādās, ka var būt arī savādāk.

Pl. 20.00 ir vēl viena neliela maltīte – vēlās vakariņas. Tajās ir dažādas sviestmaizes un dzērieni.

Un tad jau lēnām “dodos pie miera”, jo no rīta – operācija.

Bet no rīta atkal ziņa, ka operācija pārcelta uz vakaru. Laikam traumu statistika turpina pieaugt un kādam operācija “gaidīt nevar”.

Brokastis ir “nogulētas” un man atnes sviestmaizes un kafiju.

Un tad jau trešo reizi jāgavē.

Bet šoreiz, pl. 16.00, “tas viss” sākas un tieku “tam visam” sagatavota. Guļu gaitenī ar visiem saviem papīriem zem spilvena un gaidu, kad nāks pakaļ. Brrr! Un viena nāk. “Uzmet” acis maniem papīriem un saka, ka viņa meklējot citu un aiziet. Pēc brītiņa nāk atpakaļ un izrādās, ka es, tomēr, esot īstā. Viņa “ātrumā” izlasījusi nevis manu vārdu, bet adresi (es dzīvoju ielā, kas nosaukta norvēģu ķīmiķes vārdā). Tā es, gandrīz, tiku “pārkristīta” par Ellen, bet pārpratums noskaidrots, pasmejamies un “dodamies ceļā”.

Operāciju zālē mani sagaida trīs fantastiskas sievietes. Smaidošas, “dzirksteļojošas” un pozitīvas. Esmu “pašā uzmanības centrā” nevis kā operējams objekts, bet kā cilvēks. Pie sevis pasmaidu, ka operējošais personāls ir labi apguvis un pielieto dažādas psiholoģiskās metodes, lai nomierinātu un radītu uzticību. Un, kā nu bez vieglas un “nejaušas” pieskaršanās manai rokai!

Tad ierodas papildspēki – vēl divi ārsti, kuri arī ir smaidīgi un laipni, un parunājas ar mani. Un tad nāk “pats” galvenais ķirurgs. Pavisam nopietns. Tiek “dots starta signāls”, čalas un smaidi pierimst. Vēl tiek “noprecizēts”, ka “vainīga” ir kreisā kāja (it kā to tāpat nevarētu redzēt), viegls reibonis un ..

Pamostos operācijas zālē un mani atkal “sagaida” smaidi un labvēlība. Redzu lielu ģipsi. Pēc operācijas netieku uzreiz vesta uz palātu, bet uz speciālu pēcoperācijas telpu. Tur es lēnām un mierīgi varu pamosties no narkozes. Esmu pieslēgta pie mēraparātiem un viena māsiņa mani visu laiku uzrauga. Tiek kontrolēti gan rādījumi, gan ik pa brītiņam apjautājas, kā jūtos. Tiek piedāvāts ūdens. Uzreiz pienāk arī slimnieku aprūpētāja. Lai gan guļu ļoti ērti, viņa ar dažām veiklām rokas kustībām sačubina spilvenu tā, ka pēc tam labpatikā “nomurrājos”. Pienāk arī operējošais personāls (gan māsiņas, gan ārsti, bet, ne visi) un novēl veseļošanos.

Un tad “nāk” lielā, priecīgā ziņa! Operācijas laikā ķirurgi vēlreiz izvērtējuši situāciju un nolēmuši skrūves nelikt, un “sastūmuši un salikuši” kauliņus “pa vietām” tāpat. Un gar manu mākoņa maliņu izspraucas daudzi saules stariņi.

Pēc narkozes jūtos labi pagulējusi. Un nebija tā kā rāda filmās, ka no narkozes pamostas “beigts un pagalam.” Pēdējās dienas un naktis ir bijušas “saraustītas” un šī izgulēšanās bija “tieši laikā”. Jūtos labi, viss ir kārtībā un pēc brītiņa mani ved atpakaļ uz palātu. Pa ceļam uz to jāpārbrauc pāri diviem maziem slieksnīšiem un puisis, kurš mani transportē, par tiem brīdina un gultu pārripina pāri ļoti uzmanīgi.

Un drīz ir arī vēlo vakariņu laiks. Un viss ir tik labi, ka varu uz kruķiem lēkāt pati. Tāpēc nolemju “atslēgties no visa” un “pabūt viena”, un lecu uz atpūtas telpu.

Nodaļas vidū ir atpūtas/uzturēšanās telpa. Tajā ir neliela virtuvīte, kurā jebkurā brīdī var paņemt dažādus aukstos dzērienus un limonādi, ūdeni ar ledus gabaliņiem (speciāla mašīna), tējas un kafijas. Arī dažādas krūzē pagatavojamas sausās zupas. Tāpat var pagatavot sviestmaizes – gan ar aknu pastēti, gan siera pastu, gan zivju konserviem, gan dažādiem ievārījumiem un medu. Ir arī jogurti. Telpas otrā pusē ir atpūtas stūrītis ar sofām un atpūtas krēsliem. Pie sienas – televizors. Uz galda – augļi un žurnāli. Un tas viss “uz karaļa rēķina”.

Lai gan virtuvītes galā rosība ir (jebkurš jebkurā brīdī starp ēdienreizēm var palūgt personālam atnest kaut ko no augstāk minētā), atpūtas zonā esmu viena. Un tikai pāris sviestmaizes, apelsīns un “vieglā” literatūra ir mani sabiedrotie.

No rīta pamostos ar temperatūru un kakla sāpēm. Atkal garastāvoklis “krīt lejā”. Tā man visam šitam pa vidu vēl kāds vīruss trūka! Brokastīs (pl. 9.00) ir vārīta ola un dažādas sviestmaizes, un dzērieni. Šoreiz palūdzu kafiju ar pienu un cukuru, jo “jāpaceļ augšā nokritušais garastāvoklis”.

Vēl mani var atsvaidzināt duša. Māsiņa nāk palīgā “noizolēt” ģipsi un “iekārtoties” dušā. Bet, kamēr es dušojos, kāds labais rūķis ir saklājis manu gultu – spilveni sabužināti un sega sakārtota!

Lenčā tiek piedāvāta gaļas un kāpostu zupa (lapskaus) vai rīsu piena putra ar kanēli, cukuru un sviestu. Izvēlos putru, jo.. Jo, lai cik lielu izbrīnu neizraisītu mana atzīšanās, putru ar kanēli ēdīšu pirmo reizi mūžā. Nu ko.. Gandrīz mēli noriju.

Un tad jau nāk ārsts un māsiņa, kuri mani mierina, kas viss ir tā kā tam vajagot būt. Temperatūra un kakla sāpes ir normāla reakcija pēc operācijas, narkozes un elpināšanas. Un saka, ka varu doties mājās! Un, patiesi! Vakarā organisms jau ir “nomierinājies un piedevis”.

P.S.

Arī medmāsiņām Norvēģijā ir zems atalgojums. Darbs ir gan fiziski, gan psiholoģiski smags. Un statistika rāda, ka katra piektā medmāsiņa, desmit gadu laikā pēc izglītības iegūšanas, aiziet no darba medicīnas jomā, raksta Sykepleien. Viņas, patiesi, visas garās maiņas stundas visu laiku ir kustībā. Nogurums, personīgie kreņķi.. Tas ir “jāaizmirst” un jāsmaida, un jāaprūpē slimnieki. Protams, ka tāda sistēma ir uzbūvēta “no augšas”. Bet skaidrs, ka to nevar realizēt, ja nav patiesas izpratnes par savas profesijas būtību un misiju.

P.P.S.

Cik es par to visu samaksāju?

Par abām reizēm pie dežūrārstiem bija jāmaksā pacienta iemaksas – par konsultācijām, izmeklējumiem, saitēm un ģipsi. Kopā gandrīz NOK 1500 (apmēram EUR 150), tajā skaitā, NOK 100 (EUR 10) par kruķu aizņemšanos. Kā izrādās, nemanot tas tika pamanīts. Bet, kā uzzinu vēlāk, šī summa tiek atmaksāta, kad kruķus atdod atpakaļ.

Par slimnīcu un operāciju – nevienu kronu, jo par ārstēšanos slimnīcā nav jāmaksā.

by Solvita Pietkune

%d bloggers like this: